P.S. Ja kāds negrib lasīt visu spriedelējumu, kas ietver manas sajūtas, izjūtas un manu iekšējo dēmonu sarunas, tad pašās beigās ir mazītiņš izvilkums ar to, ko es darītu citādāk vai nedarītu vispār.
Jēij, klāt ir! 25. maijs ir klāt. Ilgi gaidīts, izlolots un izsapņots. Aptuveni tieši trīs gadus gribēts un beidzot ir sanācis un pienācis. Ja nu kādam nav skaidrs par ko ir sajūsma un stāsts, tad te ir https://kolkadubulti.lv/
Ir piektdiena, bet mostamies normālā laikā, jo uz darbu šodien neiesim. Somas sakrāmētas. Līdzi ņemamo lietu saraksts piecdesmit reizes pārbaudīts. Noskaņojums super. Lēna kafija un taisāmies ceļā. Nedaudz pāri 11, jābūt Rīgas ielā, tur mums sarunātas pusdienas ar Naura kolēģi Vari, kurš vedīs no Liepājas uz Ventspili. Pirms tam vēl ieskrienam Gandrā pēc rezervētā insektu tīkla, kurš tā arī palika mašīnā, jo salikās par smagu un lielu, lai nestu uz muguras. Paēdam un laižam pirmajā ceļa posmā uz Ventspili. 13:30 esam Ventspilī pie Anitas, kura mūs tālāk transportēs uz Kolku. Trakā loģistika ne :D
Nedaudz pirms trijiem esam Kolkas ragā. Braucot iekšā stāvlaukumā, taureņi sametās vēderā no tā skata. Simtiem ļaudis. Ar somām, bez somām. Viss mutuļo. No mūsu ‘aizvedējas’ Anitas sejas nolasu nenormālu nožēlu par to, ka viņai jābrauc prom, jo nav kājās tās ērtās kedas un mazais bēbis Mārcis sēž auto krēsliņā :D. Nekas, Anit, vēl būs iespēja :)
Tad nu ātri saorientējušies atrodam reģistrācijas telti, lai izņemtu personificētos pārgājiena piederumus - e-talons, tāda melna kartiņa ar noderīgu info par nometnēm un savu pirmo aproci baltā krāsā ar 0 km. Viss ir tik forši. Mūzika skan. Gājēji čalo. Atmosfēra fantastiska. Uztraukums aug augumā. Bet tas tāds nenormāli patīkamais uztraukums. Īsi pirms 16tiem sākas oficiālās runas. Daudz neko nedzirdēju. Biju pārņemta ar apkārt notiekošo un domām - nu tak sākam iet, gribās jau iet :)
Kolkas rags. Īsi pirms starta
Precīzi pulksten 16:00 tiek dots starts. Un visi 1058 (tas kopējais startētāju skaits, nezinu vai visi tiešām sāka iet vienlaicīgi) priecīgie un apņēmības pilnie ļaudis sāk ceļu. Katrs vēl parausta zvana auklu un aiziet lielais piedzīvojums var sākties! Sākums ir burzīgs, bet pēc pārdesmit kilometriem jau sāk izretināties. Pēc pirmajiem ~7 km pludmalē sākas lieguma zona pāris kilometru garumā, kas jāapiet pa šoseju. Lieguma zonā dzīvojot aizsargājams abinieks, kurš var neizdzīvot, ja viņa mājām ies pāri 2116 pēdas un gandrīz vēl tikpat trekinga nūju gali. Tāpēc saudzējam un rūpējamies. Drīz vien jau atgriezāmies pludmalē un nolemjam par labu īsajai pauzītei.
Zila laiva, laba laiva :)
Pēc īsās pauzītes nākamais piedzīvojums ir brišana pāri pirmajai upei. Daudzi izmanto lielos gružu maisus. Mums ar tādi bija līdz, bet netikās pērties. Tāpēc ģērbām nost zābakus, pārtaisījām bikses par šortiem un, nolūrējuši kādā trajektorijā brien pārējie, sekojam. Ūdens spirdzinoši vēss un tikai nedaudz virs ceļiem. Viss forši, tikai pēc tāda bridiena ļoti rūpīgi jānotīra pēdas, jo katrs mazākais smilšu graudiņš, kas paliek pie pēdas, var sagādāt milzu problēmas.
Vēl smaids
Modelis, lasīt - reklāmas seja:
Power House reklāma :)
Jā, ir klāt. Mans klasiskais lūziens ir piezadzies. Es sāku palikt niķīga apmēram pie 20 noietiem kilometriem. Vienmēr. Bet šoreiz nedrīkst. Sakožu zobus, vēl nedaudz virs 10 km līdz Rojas nometnei un tad jau varēs atpūsties. Ceļā īsās pauzītes, protams, taisām. Tās mums vidēji pēc 5-6 km uz 10-15 minūtēm. Līdz Rojai pārbrienam vēl vienu upīti, tikai šoreiz izmantojam savus maisus. Jāsaka, ka ir ērtāk un kājas daudz ātrāk sapakojas, lai dotos tālāk.
Vēl brīdi pirms Rojas mūs uzrunā viens pāris. Sarunā noskaidrojas, ka viņiem šis jau otrais mēģinājums. Pagājušo gadu izstājušies uzreiz pēc simtā kilometra. Pastāsta nedaudz reālistiskas epizodes no tālākā ceļa, tos stāstiņus manas smadzenes momentā bloķē un nemaz nelaiž iekšā :D Pulkstenis jau tuvojas pusnaktij. Visi iet. Klusējot. Kāds jau klibs. Esam palikuši tādi, kas dikti neskrien. Temps daudz maz līdzīgs. Ēst gribās, kājas sāk runāt pretī, kaut kur pavīd īgnums. Fui, dzenu prom. Nedaudz pēc pusnakts esam klāt pirmajā nometnē Rojā. Iečekojamies un saņemam savu nākošo aproci zaļā krāsā.
Notiek iečekošanās process
Nometnē TĀDS tusiņš. Mūzika, ļaužu simti. Kā bišu stropā. Ēst! Sameklējam brīvu vietu, kur nomest somas un, paķēruši savus trauciņus, dodamies meklēt kaut ko ēdamu. Grūti orientēties. Sajūta, ka visi skrien virsū, grūstās. Tas viss pieder pie lietas :D Nedaudz izlien pukstīgā Ilze, bet ātri vien viņu savaldu un iestumju atpakaļ pagultē. Iekožam, padzeram kafiju, kājas gaisā. Ķermenī ielīst sajūta, ka jāiet tālāk. Priekšā gara nakts un Kaltenes akmeņainā pludmale. Sākumā jāiziet cauri Rojai un tad kādā brīdī nonākam pludmalē. Johaidī. Grimstošās smiltis, milzīgi akmeņi, tumsa. Akmeņi paliek aizvien lielāki un neredzamāki. Lukturi īsti nepalīdz. Kājas piedzenās momentā. Tiek pieņemts lēmums neriskēt (manam uzticamajam ceļa biedram ceļu nācās uzsākt ar līdz galam neizārstētu pēdas sāpi, tāpēc tāds lēmums likās šoreiz pat ļoti saprātīgs) un ceļu turpināt pa mežiņu, kas ritinās paralēli pludmalei. Vienā brīdī smukā taciņa atduras pret šoseju. Noekipējamies ar lampiņām arī pie somām un dodamies. Par laimi, daudz mašīnu naktī nav un sajūta ir diezgan droša.
Mazā pauzīte. Tur priekšā Kaltenes krasts. Pareizs laiks 2:55
Jāsaka, ka šī gājiena nakts bija fantastiska. Nekad vēl nebiju gājusi naktī. Tas maģiskais rīta mirklis. Pirms saullēkta, kad mostas visa daba apkārt un saulīte lien ārā no tās jūras, kas par līci saucās. Tas bija super fantastisks skats un mēs vienojāmies, ka mūsos radās divdesmit pirmā elpa, lai turpinātu iet un iet un iet!
Pirmais divdesmit pirmās elpas saullēkts. Joprojām kaut kur Kaltenes rajončiks
Kad saule uzlēkusi, meklējam iespēju atkal tikt pludmalē un drīz vien jau esam. Tur sāk palēnām iznirt arī citi daži gājēji. Visi tādi ieņurkāti, nerunīgi. Apdzenoties veltam viens otram līdzjūtīgus smaidus. Kājas jau ir mēreni pretī runājošas palikušas. Saku vīram, taisam pauzi. OK. Izklājam matracīšus un atguļamies. Kājas uz somām. Un tad es dzirdu - Tu aizmigi? :D Tas bija sekunžu jautājums. Nē, gulēt nedrīkst. Jāceļas un jātiek līdz Mērsraga nometnei. Pēc noietiem laikam aptuveni 64 km 9:15 esam sasnieguši Mērsraga nometni. Atkal jau ček-in un nu jau trešā - zilā aproce - ir nopelnīta.
Pie ieejas izspiež kaut kādu smīnu...nu vismaz dziļi sirdī
Trīs:
Skats Mērsraga nometnē fantastisks. Tāds burziņš ar kritušajiem visās malās. Man patīk, bet dodiet ēst :D Šoreiz, papildus organizatoru sarūpētajiem cienastiem, pasūtam vēl burgerus. Tāda sajūta, ka ar augļiem, dārzeņiem un kokakolu tālu netiksim. Paēdam un ejam meklēt mīkstāko vietiņu. Plānā ir pāris stundas miega, jo nākošā nometne ir tikai 100tajā kilometrā. Atrodam priežu skujām piebirušu bedrīti un iekārtojamies. Nolieku galvu uz spilvena un momentā izslēdzos. Pamostos, sajūta mundra, prāts tīrs, skatos pulkstenī ... ha ha ha. Esmu nogulējusi tieši pusstundu. Un viss. Vairs nevaru. Karsts. Kukaiņi un tārpiņi rāpo apkārt. Neesmu egoiste un klusējot visu dzīvību gaiņāju prom, ļauju vīram vēl kādu pusotru stundu gulēt. Viņam jau nav jācieš no mana bezmiega marazma :D
Mans bruņinieks krāj spēkus, lai var turpināt mani stiprināt tālākajā ceļā
Kad piezogas sajūta, ka nu viss ilgāk vairs nevarēšu nosargāt savu guļošo bruņinieku no kukaiņu un tārpu uzbrukuma, sāku pavisam nejauši bakstīties. Veiksmīgi pamodinu gulētāju. Vienojamies, ka laiks mosties, vākties, iekost un doties. Runāts darīts. Kādos pus2 pēcpusdienā dodamies pretī nākošajai nometnei. Priekšā vismaz 38 jautrie kilometri dziļāk iekšā naktī.
Sākums caur Mērsragu. Spiež pie asfalta. Nežēlīgs karstums. No Mērsraga līdz Engurei pludmale nav ejama. Tur niedres un purvs. Sākumā ejam pa mežu, bet tas palika tik neinteresanti, ka izgājām uz šosejas. Kaut kādā brīdi ieslēdzās absolūtais autopilots domās, tad kājās. Bliezām gandrīz bez pauzēm. Kad sagribējās iepauzēt, tad jau vairs nedrīkstēja apstāties, ja vien negribējām, lai no mums paliek pāri tieši nekas. Tie odu miljoni. Tas ir kaut kas. Vari pūst vai nepūst tos dihlofosus. Viņi ir imūni. Vienīgais, kas palīdz ir tomēr sapūsties ar indi un turpināt kustību. Iestājas tumsa, bet vēl jāiet. Joprojām ejam pa šoseju ar domu iziet pludmalē pie paša Zīvārtiņa. Ātrāk negribās, jo tur kaut kur ir brienama upe. Un tik ļoti negribās tumsā līst upē :D Telefona kartē sameklējam īsāko ceļu, tas ved caur mežu. Naktī. Pārgurums nereāls. Prāts sāk spēlēt spēlītes. Lukturīšu gaismās sāk rēgoties visādi mistiski lāči un vilki ēnu veidolos :D
Beidzot, beidzot! Sasniedzam gājiena 100to kilometru, tā saucamo ‘Nāves’ nometni, tieši pusnaktī. Čekins un sarkanās aproces. Sākas jau svētdiena - iešanai atlikuši vēl 36 km un tam atvēlētas 23 stundas. Kam? Miegam un atlikušajam gājienam. Ēst gribi? Nē, gribu tikai kaut kur pakrist. Abi mēs tā. Ei, aproču foto jāuztaisa un facebokā līdzjutējiem jāatskaitās. Khmm, ieslēdzās zināms egoisms un uzliek mīksto šoreiz (fui vai ne?). Tomēr izdzeram uz abiem arī krūzi karsta buljona. Arodam ātri daudz maz līdzenu vietu un vēl ātrāk sapakojamies gulēšanai. Termo džempītis, pa virsu flīsa džempītis, kājās paliek tas kas bija kājās. Neriskējām vilkt nost zeķes :D Bail bija tur kaut ko ieraudzīt, jo sajūtas pēdās bija briesmonīgas. Noklājam matracīšus, ievīstamies guļammaisos un klikt. Pamostos atkal pirmā. Jau gaisma aust. Pulkstenis rāda četri. Varētu gulēt vēl, bet sāk piezagties saullēkta dzestrums. Modinu savu uzticamo pavadoni un vienojamies, ka jāvelkas pēc karsta buljona un jāsāk paunoties iešanai. Nu jau pavisam gaisma uzaususi un skats apkārt ir lielisks. Tīk daudz kritušie. Tajā brīdī nometnē uzturējās nedaudz virs 300 gājējiem. Lielākā daļa pakrituši kā nu kurš spējis.
Mūsu guļamistaba 'Nāves' nometnē
Biedru Gājēju poligons:
Maza daļiņa ar kritušajiem un jau augšamcēlušamajamies :)
Visās nometnēs bija šādi monitori, kuros varēja izsekot gājēju plūsmai:
Pulksteņlaiks, kas tur rādās ir atlikušais laiks līdz finišam
Jāsaka, ka es tiešām sapratu, kāpēc šo nometni iesaukuši par ‘Nāves’ nometni. Visa gājiena laikā šeit bija pirmā pirmā un vienīgā reize, kad manā galvā iepīkstējās dēmoniskā balstiņa: nu kam, priekš kam. ČŠŠŠČŠŠ aizveries taču - tā es viņai. Bet es pilnīgi un galīgi saprotu, ka šī ir tā vieta, kur gandrīz katram, nu kaut vai uz sekundi, ienāk galvā tas smadzeņu indētājs un labo nodomu nogalinātājs. Kāds tam pakļaujas, bet kāds pasaka ‘AIZVERIES!’ un turpina. Sāpošām kājām, sūrstošām, tulznu apsēstām pēdām, klibi, līki un arī stalti, un joprojām spēka pilni.
Nu ko, paēsts, padzerts, somas sakrāmētas. Varam doties tālāk pieveikt pēdējos 36 km. Mums baigā plānošana un rēķināšana kā lai noiet tos atlikušos kilometrus. Kājas, īpaši pēdas, sāp ļoti. Iedzerot ibumetīnu vienu, pēc laika otru Tu saproti, ka tas vairs nepalīdz. Saule sāk cepināt aizvien nežēlīgāk. Sarunājam dalīt 6 reiz pa 6 km. Pēc katriem sešiem pauzīte. Hā :D Nebijām vēl nogājuši pirmos sešus, kad man kājas sāk atteikt un paliek diezgan karsti. Ok, pauzīte, lai var noģērbt nakts džempīšus un pie reizes kājas pacelt pret sauli. Un ko jūs domājat. Jā, kā tad, es uzraujos no miega un saprotu, ka plānoto 10 minūšu vietā, abi aizmigām uz pusstundu. Bet kāds mundrums uzreiz. Viņš pietika tieši kādiem trīs kilometriem. Un tad jau nācās pārplānot mūsu sadomātos intervālus ar visādām sev izdevīgām atkāpēm. Ik pa laikam mūs kāds apdzen, mēs kādu apdzenam. Lai daudz maz īsinātu laiku, izvēlamies optiskos mērķus līdz kuriem iesim. Tas nedaudz palīdz.
Paši interesantākie pēdējā posmā bija kādi 15 atlikušie km, kad sākās Jūrmalas ciemati vai rajončiki, vai kas tie tur :) Tur sāka parādīties atpūtnieki. Ar saviem komentāriem, apbrīnas skatieniem, žēluma skatieniem, jautājumiem no kurienes nākam, cik ilgi ejam. Ha, atcerējos, nāk pretī tante un onkuls. Tante gaitā paloca kāju, nu tā itkā sāpētu. Paejam garām un Nauris man saka, ka gribējis viņai pateikt tajā ironiskajā tonītī - kas ir kājiņa sasāpējās, ja? :D Lūk tāds visādas domiņas nāk prātā pēdējos kilometros :D Un tā nu ejam, aprunājam atpūtniekus, deldējam kilometrus, saņemam arī pamācības no malas ko un kā mums labāk jādara :D Tas viss ir forši un pieder pie lietas. Visvairāk, protams, ir uzmundrinājumi, ka jāturas un ka pavisam maz vairs atlicis. Un mēs turpinām. Pa ceļam vēl veicu pēdējos menedžmenta darbus mūsu savākšanai no Dubultiem un nogādāšanai drošā vietā.
Manas pēdas vienkārši svilst un kliedz APSTĀJIES, IZBEIDZ TAČU, KO TU DARI. A es viņām ejam, ejam, mīlulītes, nekas cits jums neatliek kā vien turpināt iet. No soliņa līdz soliņam. Nu jau mazās divu minūšu pauzītes ir bieži. Bet finišs tuvojas. Trakākais ir tas, ka finišu jau var redzēt, bet viņš kā ir tālu tā ir. Pēdējos, apmēram, divus kilometrus es iemācījos jaunu triku. Es izslēdzu smadzenēs to vietu, kas uz mani visu laiku kliedz SĀP, APSTĀJIES, PASĒDI. Tas ir apbrīnojami. Vienkārši sakoncentrējos uz finišu un aizmirsu sāpes.
Un tad ir tas mirklis, tas brīdis. Tu redzi - finišs ir ar roku sasniedzams, vēl tik jāizlaužas caur atpūtnieku pusplikajām miesām un pēdējiem metriem mīkstajās smiltīs. Saviļņojums. Asara grib izlauzties, bet es viņai nu nu nu. Pēdējais kartes pīkstiens, zvans, krēsls, rokas spiediens un melnā aproce. MĒS TO PAVEICĀM! KOPĀ!
Finiša zvans un tur aiz mums pie zilās būdiņas jau pavisam finišs
Visas piecas aproces ir mūsu. Nenormāls lepnums un gandarījuma sajūta. Kopā pieveicām 140 kilometrus kādās 48 ar astīti stundās.
Tehniskā atkāpe.
