Apmēram četrus kilometrus pa pilsētu sekojām gliemežvākiem, kas iestrādāti ietvēs. Pilsētā gājām divi. Izejot ārpus pilsētas, sāka parādīties vairāk cilvēki. Trīs spānietes, beļģu pāris, kungs no Īrijas, kurš izdzirdot, ka mēs no Latvijas, teica Oh, thank you, God 😃 (un šim kungam, kā izrādīsies vēlāk, tiks iedalīta ļoti nozīmīga vietiņa mūsu sirdīs). Re kur bildē viņš ir. Ar zilu kuļķeni. Mēs nospriedām, ka viņš nu gan ir īsts pilgrims. Un vēlāk jūs uzzināsiet vai mums bija taisnība :)
Ceļa pats sākums vijās nelielā kāpumā un tad notika kautkas. Notika tas, ka mēs palaidām garām vienu norādi un laikam jau sagādājām sev grūtāku ceļu pa šoseju ar diezgan strauju kāpumu. Hmm, nodomājām, kur gan visi tā atpalikuši😃 Pēc pāris kilometriem turpinājām pa legālo ceļu. Kājas vieglas. Ātrums mērens. Mutes vaļā. Paugurs pa labi - bilde. Paugurs pa kreisi - bilde. Skati jau dievīgi protams. Tā pavisam nemanot pienāca plānotais galamērķis. Pēc noietiem 12 kilometriem klāt pirmā alberģe ciemā Escamplero. Pulkstens tikai nedaudz pāri desmitiem. Kājas vēl spēka pilnas. Paštukojam, ka varēsim iet tālāk. Jāsaka, ka riskējām. Nākošā naktsmāja pēc vēl 12 kilometriem. Bez variantiem. Laiks mēreni silts, apmācies. Otro brokastu pauzīte un ejam tālāk. Tā ejot zib ciems aiz ciema, kalnā augšā, no kalna lejā, asfalts zem kājām, meža taka zem kājām. Nez no kurienes pēkšņi uzrodas saule un sākas cepiens. A ko darīs. Jāiet tik. Priekšā zibenīga meitene, aizmugurē trīs gājēji, mēs pa vidu šiem. Turam līdz meitenei un mūkam no trijotnes:) Pēdējie pieci kilometri - klajš lauks, saule orbītā, pilsēta redzama, nošaujiet mani :) Tadām para parām Grado ir klāt. Zeme atveries, vēl jāatrod, kur nomest miesas. Ieraugam pie staba zīmīti, ka alberģe pēc 850 metriem esot. Ok ejam. Pilsētā cep. Sajūta, ka ejam un ejam, bet alberģe kā nav tā nav. Nākošā zīmīte pie cita staba rāda, ka vēl 400 metri. Nu neko sev tie spāņu metri. Un tad, re ku ir. Hā. 150 metri pret stāvu kalnu. Man jau melns gar acīm. Pirms paša finiša redzu, ka no alberģes izskrien puisis un māj, lai tik nāk, jessss tas nozīmē, ka vēl ir vietas. Pulkstens pāri diviem. Nometam somas un ar baudu izdzeram piedāvāto, auksto citronūdeni. Tikmēr "hospitalers" (nezinu kā tas tulkojas) aizpilda blankas. Šī alberģe ir pret ziedojumiem un strādā brīvprātīgie. Atzīstamies, ka šī ir mūsu pirmā alberģe un vispār pirmais ceļš, un ka nezinam kā jāuzvedas. Puiši tik pasmaida un saka, ka viss būs oki doki. Tas, kurš aiz[ildīja blankas izrādās ir no Teksasas. Un šodien viņam ir pēdējā diena alberģē. Jau rīt viņš došoties mājās.
Kad visi papīri sakārtoti, ieņemam vienu divstāvīgo gultu un tiekam līdz dušai. Tad gājiens uz veikalu iepirkt pusdienvakariņas un snekus rītdienas ceļam. Vakariņās ēdām cēzara salātus. Piecos ir kopīgā tējas dzeršana. Forši. Par cik mans ceļa mazais uzdevums ir kļūt kaut nedaudz atvērtākai, tad tas ir kā reiz. Vienīgi nospiedošais pārsvars runāja spāniski. Nu kā bišu stropā. Bet tik forši. Man blakus puika no Amerikas, pretī viņa bračka, spāņu meitenes vairākas, vāciete. Padzērām kafijas vairākas un garšīgas. Tagad guļu gultā un rakstu. Kājas lupatās, bet vīrs kautkur aizklīdis. Aizsūtīju socializēties:)
Ko iesim rīt? Cik iesim rīt? Kur gulēsim rīt? Nav ne jausmas. Un tas ir super. Mēs esam super. Un dzīve ir super.
Sūtam bučas mīļajiem, sveicienus visiem atbalstītājiem. Mēs jūs jūtam! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru