Nu ko. Klāt ir TĀ diena. Ilgi gaidīta, izsapņota un izauklēta. Beidzot! Beidzot dosimies iekarot tos Pirenejus! Dzirdat tos skaļos sirdspukstus, kas aulekšo no patīkamā satraukuma? Un tos taureņus redzat, kas mums vēderos plivinās? Ir klāt grūtākā ceļa diena. Diena, kad ienāks pat doma prātā - bet varbūt mums nemaz nevajag kāpt? Var jau tepat uz akmenīša pasēdēt. Nu te, uz šī akmenīša sēžot arī ir smuki viss, nav nemaz jākāpj augstāk. Jūs jautāsiet - kā tad tā? Kur tad lielā mīlestība un tā... Viss ir pavisam vienkārši - TĀ ir pirmā diena - kad kājas nav pieradušas kāpt tik augstu augšā un reizēm tik zemu lejā, kad pleci nav pieraduši nest smago somu, kad ķermenis nav sapratis, ka nedabūs pārtiku, kad tik ienāks prātā un kad vēl neesi uzķēris to īsto un pareizo stīgu. TĀ diena ir vienkārši jāizdzīvo un tad jau paliek vieglāk, un, pašam par savām sarunām ar sevi, jāpasmīn :) Izdzīvot TO dienu palīdz šis:
Labi, beigšu filozofēt un ķersimies pie lietas:)
Pirmā nakts teltī aizvadīta Andoras kempingā, kur četros no rīta, tikpat kā pie auss, sākumā sāka dziedāt vecs gailis un tad jauns gailis. Nu kā, pēc balss taču var atšķirt :D Bet kopumā izgulējāmies ļoti labi. Bija karsts. Guļammaisus pat neizpakojām, gulējām šortos un maiciņās, un ar atvērtām durvīm. Pēc pirmās nakts liekas, ka jaunie Thermarest matracīši ir bijis lielisks līdzekļu ieguldījums - svara un izmēra ziņā nebija šaubu, bet tagad izbaudījām nakti teltī, kad zeme nedurās pēcpusē (vai vēl sāpīgāk gurna kauliņos, kad pagriežas uz sānu) un ir tiešām jūtams, ka nesalsim vismaz no apakšas. Mūsu rīta karalauks:
Un brokastiņa:
Nu ko, viss ir sapakots un varam doties meklēt kā tikt sākumā uz GR7 maršrutu, kas pēc pāris stundu gājiena mūs pievedīs pie GR11. It kā pirms mēneša kartē biju atradusi to vietu, kur no pilsētas jāiet mežā, bet atslēgvārdi šajā visā ir - tas bija pirms mēneša. Bet nu neko - agri vai vēlu atradām. Un līdz ar atrašanas brīdi varējām sākt baudīt kāpienu augšup. Priekš pirmās dienas tīri lēzens, vienmērīgs kāpums. Nu izņemot pirmajā takas kilometrā :D Laiciņš jauks - t.i. samērā karsts - t.i. viss kārtībā, drēbes ir atkal pielipušas pie miesas :). Bet karstums paliek mērenāks proporcionāli augstuma metriem. Pa ceļam mūs apdzen dieninieki (tie ir cilvēki, kuri iet bez somām vai ar mazītiņām mugursomiņām), pretī arī brīžiem kāds nāk. Kalnos ir arī tādi ceļotāji, kuri savu iedzīvi sakrāvuši zirdziņiem mugurā un staigā laimīgi. Re kur vienus paspējām ieķert kadrā:
Vienā brīdī mums garām paskrēja balts zirgs. Laikam bija pamucis no saimnieka, jo bija ar iemauktiem. Visu dienu domāju - vai viņš atrada mājas, vai viņš nav ceļā apmaldījies, vai viņam ir ko ēst un vai viņš satiks kādreiz savu saimnieku vēl :)
Pēc 3 stundu iešanas bijām pieveikuši 6,6 kilometrus un uzkāpuši 700 augstuma metrus, kas nemaz nav slikts rādītājs un nozīmē tikai vienu - laiks mazajai pauzītei un organisma stiprināšanai ar cukuru :) Sadzirdējām blakus upes skaņu un devāmies tās virzienā, jo ūdeni arī jau vajadzēja uzpildīt. Pāri upītei sprunguļu tiltiņš:
Tādās pauzītēs arī lēnām aizgāja tie saldumu kalni, kurus pakojām līdz:
Pie reizes atdzesējām vēl palikušo ūdeni un iesmēlām jaunu izdzertajās pudelēs. Kad cukura līmenis asinīs pacelts, tad parādās otrā un trešā elpa. Dodamies tālāk. Un pavisam drīz jau sasniedzam ceļa zīmes, kas saka, ka esam sasnieguši savu GR11 taku un varam turpināt iet pa savu maršrutu.
Ceļa zīmē redzams, ka līdz mūsu pirmajai nakšņošanas vietai ir 2h 15min gājiens. Pieliekam vēl vismaz stundu un būsim galā :)
Bet pa ceļam vēl daudz, kas darāms. Piemēram, jānomazgā kājas ledus aukstā upē:
Šeit galvenais uzdevums ir neievelties pavisam ūdenī, jo akmeņi ir ūdenī ļoti slidīgi. Tas būtu ne tikai ļoti atspirdzinoši, bet gan jau arī diezgan sāpīgi. Tā jau skaista kalnu upe:
Tad vēl jāiet pa skaistām taciņām:
Skaistās taciņas vijās gar čalojošu kalnu upi:
Jāpasēž uz klints akmeņa un jāpadomā par dzīvi un tā, jo jau 5 stundas un gandrīz 10 km ceļa aiz muguras, augstums jau ap 1800 metriem.
Un tad celies un ej tālāk.
Un tā palēnām pamazām šīs dienas mērķis ir sasniegts:
Pirmo reizi nakšņosim teltī tādā augstumā (cerams ne aukstumā).
Laiks pēcpusdienas kafijai:
Mūsu namiņš uzbūvēts:
Kalnu namiņš, kas redzams bildē, ir bezmaksas iespēja nakšņot. Tur iekšā bija galds un 3 divstāvīgās gultas. Namiņš dzīvo savu dzīvi un kārtība, tīrība ir uz pašu ceļotāju sirdsapziņām. Un tur tiešām iekšā bija labi apstākļi. Mēs tur negulējām, jo tur bija iekšā viens spāņu pārītis un viņi kurināja tādu kā atvērtā tipa kamīnu - stūrī virsma un virs virsmas jumtā caurums. Vilkme slikta un iekšā namiņā viss piedūmojies :( Vēlāk gan mūsu kompānijai pievienojās bariņš spāņu jaunieši un viņi gan tur nakšņoja. Nezinu kā, bet satilpa kopā kādi desmit tur.
Vakara gaitā mums gāja garām interesanta kompānija. Divas sievietes, divi bērni, divi ēzeļi un viens vīrietis:
Mirklis atpūtas:
Pičiņu pačiņu bija blakus tekošajā upē. Forša upe - pasmel padzerties, nomazgājies, pamazgā drēbītes, nomazgā traukus. Šī upe šķiet bija vienīgā visā ceļā no kuras pilnīgi droši varēja dzert ūdeni. Bet tā jauks vakars - pavakariņojām, iedzērām piparmētru tēju ar medu, kārtīgi saģērbāmies un iepakojāmies teltī, lai nav auksti. Kā saule norietēja tā pamazām pa kārtai drēbju vilkās virsū.
Te arī šodien pieveiktais, ko fiksējis draugs suunto:
Šodienas dienas taciņas kartes skats:
Un pieveiktie 1266 augstuma metri:
Par to kāda bija mūsu pirmā pieredze wildcampingā pastāstīšu nākošajā stāstā :)
Paldies, manu mīļo lasītāj! Tiekamies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru