Pirmā nakts teltī, kas uzslieta vietā, kur nav kempings, kur nav žogs apkārt, kur nav nekas, kas pasargā no ... no visa kā, kas savvaļā klīst pa kalniem un mežiem. Bet, lai gūtu mācību, ir jābūt pirmajai reizei 😊
Pamostos no skaņas, ai nē, drīzāk tā - troksnis mani spēji izrāva no dziļā miega :) Tas troksnis tāds - pavelk gumiju un atlaiž tā, lai tā atsitās pret zemi. Man acis uzreiz vaļā, ar elkoni iebakstu vīram un saku, ka tur ārā KĀDS ir. Sekundi aizturam elpu un dzirdam kā gar akmeņiem sitās metāls. Mana pirmā doma - KĀDS ir nospēris mūsu katliņu, kurš noteikti ir palicis ārpus telts nojumes, un, pamanījis kustību teltī, tagad skrien prom ar mūsu katliņu un pa ceļam krīt nost vāciņš :D Vēl brīdi guļam gandrīz bez elpas un var dzirdēt, ka KĀDS tur ārā rosās. Bet manā galvā ir tikai viena doma - jāiet glābt katliņš. Paķēru lukturīti un, taisot pēc iespējas lielāku troksni, lienu ārā no telts. Ko viens adrenalīns var izdarīt ar nenormāli bailīgu sievišķi labākajos gados :D Pavisam ārā nelienu, tupu uz ceļiem, galvu izbāzusi no telts un ar luktura spožāko režīmu spīdinu gaismu skaņas virzienā. Ak jel, ar drebošām iekšām saskaitu kādus piecus spožus acu pārus, kas skatās mūsu virzienā un nekustās. Sajūtu, ka vīrs ir man izlīdis blakus un palieku drosmīgāka. Sāku izdod skaņas - škic un kššš. Nekas nenotiek. Tad vēlreiz un skaļāk, un tas iedarbojās. Šie sāk virzīties prom. Domāju, ka tās bija lapsas, jo maza auguma un vienai pamanīju lielu asti.
Izlienam ārā un sākam pētīt apkārtni. Izskatījās kā karalauks :) Mums zem telts grīdas stiprinājuma gumijas bija pabāzts mazs maisiņš ar atkritumiem - tas bija izvilkts, tā arī bija tā skaņa no kuras es pamodos. Un blakus teltij mazā nogāzīte bija nomētāta ar konservu bundžām un citiem atkritumiem - tie laikam no spāņiem, kas nakšņoja namiņā. Meklēju katliņu - katliņš rātni stāv telts priekšnamiņā :) Mūsu paplosīto atkritumu maisiņu panesam tālāk un nostiprinām zem baļķēna, lai vējš neiznēsā atkritumus. Visas mantas no abiem priekšnamiem sametam iekšā teltī un mēģinām turpināt gulēt, jo ir tikai trīs naktī.
Mēģinu nomierināt savu pulsu un prātu. Izdodas ne visai :) Guļu uz muguras, cepuri un kapuci noņēmusi. Labāk salšu, bet abas ausis, lai ir vaļā :D Vējš plivina telti - tās noteikti ir lapsas, kas nāk atriebties par to, ka iztraucējām viņas :) Katra skaņa, katrs troksnis ir manis sadzirdēts vismaz pāris stundas. Laikam jau vīra saldā šņākuļošana, gar telti mutuļojošās upes skaņas un nogurums mani beigās pieveica :)
Šīs nakts mācība? Nekad neatstāt atkritumus telts tuvumā un vislabāk tos pakārt vai iesiet pēc iespējas augstāk, lai dzīvnieki netiek klāt. Tā arī turpmāk darījām un darīsim.
Lai nu kāda bija nakts, bet izgulējāmies labi. Īpaši auksts arī nebija. Nedaudz pirms astoņiem pamodāmies un secinājām, ka visi spāņi jau prom, bijām palikuši vieni paši. Pat nedzirdējām kā viņi savas bundžas savāca. Iespējams spāņi zināja kaut ko vairāk nekā mēs un tāpēc tik agri jau aizgāja - nu vismaz par gaidāmajiem laikapstākļiem.
Nesteidzīgi izvārījām putru, padzērām rīta kafiju, apžāvējām telts grīdu, sapakojāmies un ap desmitiem jau devāmies ceļā. Priekšā gara un grūta diena.
Lēnām sākam iekustināt smeldzošos muskuļus. Kāju muskuļi svilina un plecu kauliņi ir diezgan sāpīgi no smagās somas, bet tas tikai kamēr iesilst. Laiks ir silts, bet apmācies. No paša rīta bija saulīte, bet kaut kā nemanot viņa pazuda.
Mūs apdzen trīs jaunieši. Sasveicinājāmies kādās trīs valodās un tā ar netikām gudri no kurienes viņi.
Esam nogājuši kādas 15-20 minūtes, kad aiz muguras sāk ducināt pērkons. Pēc skaņas liekas, ka vēl tālu, bet nolemjam, ka vajadzētu savilkt lietus jakas un ieģērbt arī somas. Tikko kā lēmums ir pieņemts, tā sāk pilēt lietuslāses, kas pāris sekunžu laikā pārvērtās par ledainiem krusas graudiem. Mēs neesam paspējuši saģērbties :D Nostrādāja izdzīvošanas instinkts - pāris sekundēs mums bija gatava paslēptuve - tupējām zem telts grīdas un priecājāmies, ka es viņu biju iebāzusi somā ļoti pieejamā kabatā. Laikam zemapziņa nostrādāja, jo parasti es to telts grīdu pakoju klāt teltij.
Ja tā padomā - kas tad tur krusiņa. Kalnos krusiņa ir tāda - gāžas virsū spaiņi ar ledu un vēl pieliek klāt pamatīgu triecienspēku, lai maz neliekās :)
Pēc pāris minūtēm atkal viss labi. Nedaudz tikai smidzina, bet saģērbjamies vienalga lietusjakās.
Pēc brīža uz takas atradām cepuri. Izdomājām, ka tā gan jau tiem jauniešiem izkritusi, glābjoties no krusas. Paceļu cepuri un piestiprinu pie nūjas. Nesīšu līdz satiksim viņus vai arī līdz nākošajam kempingam. Ejam un baudām skaistumu mums apkārt.
Pēc nedaudz vairāk kā stundas gājiena esam sasnieguši Refugio de La Illa (2485 m), kas nozīmē, ka 255 augstuma metri jau uzkāpti. Šim kalnu namam vajadzēja būt mūsu vakardienas galamērķim un šodienas starta punktam, bet cenas piespieda kempingot brīvā dabā. Lai gan redzot refugio novietojumu, ir skaidrs kādēļ viņš maksā tik cik maksā. Nemanījām, ka tur būtu ceļš, kas nozīmē, ka pārtika un viss sadzīvei nepieciešamais tiek atgādāts ar helikopteri vai uz dzīvnieku mugurām.
Pakāpjot nedaudz virs refugio paveras šāds skats:
Tas ir dambis. Tur, kur bildē redzama betona siena, tur tieši aiz viņas 35 metrus zemāk ir ēka. Pāris soļus paejot atpakaļ redzams ēkas jumts:
Tādas draudīgas debesis mūs pavada arī turpmāk :) Šajā posmā GR11 taka ir tik dažāda. Daba un taka mainās ik uz soļa.
Un te jau esam 2550 m augstumā un šķērsojuši kalnu pāreju, kas mūs ieved Spānijā - Katalonijas reģionā. Priekšā Spānijas Pireneji un cerība tikt pie sakariem, lai uzrakstītu mājiniekiem, ka esam sveiki un veseli 😊
Nemanot pienāca laiks arī cukura līmeņa pacelšanai. Tur aizgāja daži mazie snikerīši 😉
Drīz vien pēc šīs pauzītes es notizlojos. Uz mani laikam iedarbojās Spānijas gravitācija 😂 Stāvēju uz pilnīgi taisna takas posma un gaidīju vīru. Un pēkšņi jūtu, ka krītu. Sajūtas kā slow motion. Tu cilvēks krīti un neko nevari izdarīt, lai to aizkavētu. Un galvenais, ka te neko arī nevajadzēja darīt. Vienkārši ļauties kritienam. Nezinu, kas notika, visdrīzākais, ka soma vainīga. Ķermenis nedaudz atslāba un somas labajā sānā man ūdens litrs bija. Labi, ka neienāca prāta likt roku ceļā, kā tas visbiežāk notiek. Nauris teica, ka no malas izskatījās 'eleganti tizli' 😂 Nu neko, piecēlos, sakopu savu pašapziņu, novērtēju sekas - nedaudz nobrāzts elkonis (jap, caur jaku pat) un sasists labā sāna mīkstums (tur vēlāk bija lielākais un melnākais zilummelnums manā dzīvē 😃un labi, ka man ir mīkstumi 😉).
Līdz ar Spāniju arī sākās kāpiens uz leju līdz kādiem 2100 metriem, tad bija jāšķērso aitu ganības un neliela upe. Kad pārgājām pāri upei aiz krūmiem pie milzīga akmens ieraudzījām tos trīs jauniešus, kuri mums sākumā pagāja garām un kuru cepuri es visu šo laiku nesu. Viens no puišiem, ieraudzījis cepuri, sāka smaidīt platu smaidu. Viņš bija priecīgs un mēs priecīgi, un visi priecīgi 😊 Viņi jau bija atpūtušies un cēla somas plecos, lai dotos tālāk. Savukārt mēs viņu vietā piesēdām uz cukura pauzīti, jo priekšā sākās diezgan straujš kāpums līdz kādiem 2700 metriem.
Taciņa sākumā šaura un abās pusēs kaut kādi asi ķērpji līdz pus ikram. Ejam un ik pa laikam atskatāmies. Aiz muguras mums liels, melns un draudīgs. Īsti nevar saprast viņa virzienu. Bet drīz vien ir skaidrs, ka būs riktīgais. Steidzamies kāpt cik vien ātri varam līdz pirmajiem kokiem. Sākas vējš. Sākas pērkons. Palienam zem priedes un pielietojam telts grīdas metodi. Tikko kā esam iekārtojušies tā sākās mazā ellīte. Krusa, lietus, vējš, pērkons, zibens. Ar rokām turam savu jumtu. Ūdens tek uz rokām un vienā mirklī liekas, ka viss, nevarēs vairs pirkstus atliekt - tie būs tā pārsaluši no ledainā slapjuma. Man uz vienas botes no jumta tek virsū. Jūtu kā ledainais ūdens sāk saldēt arī manu pēdu.
Pēc pāris minūtēm jau viss atkal norimstas. Ceļamies un mēģinām kustēties, lai sasildītos. Turpinām kāpienu un pēc pārdesmit metriem satiekam savus jauniešus. Šiem bija paveicies, viņi negaisu pārlaida akmens nojumē:
Jākustas, lai nepaliktu pavisam auksti. Turpinām kāpt augšā, bažīgi vērojot apkārt klīstošos mākoņus.
Un ilgi jau nebija jāgaida. "Kā no skaidrām debesīm" dabūjām nākošo gāzienu. Ne vairs kur pamukt, ne arī jēga no mukšanas. Pāris minūšu gāziens un viss slapjš. Bet mēs tik kustamies, lai nesalst. Te arī augstākā šodienas pāreja un sejas, kurās ir prieks un nav pat nojausma, kas sagaida pēc nepilnas pusstundas.
Sabildējušies, steidzamies tālāk. Tagad jau sākās atkal ceļš uz leju. Sķērsojām nelielu sniega pleķīti. Bildē izskatās īzī pīzī, bet ticiet, nemaz tik īzī tas nebija. Mazākā tizlā kustība var beigties ar ripojienu tālu lejā.
Te bilde ar nelielu ieplaku, kur dažas nelielas dīķpeļķes:
Kad sākām tuvoties ieplakai notika kaut kas dīvains. Vējš pierima, viss apklusa, dzirdami bija tikai zirgi ar saviem zvaniem (pirms brīža pagājām garām veselam baram). Un interesanti, ka visi zirgi virzījās uz blakus esošo augstāko pauguru. Hmmm, savādi. Turpinām kāpt lejā un kolīdz esam nokāpuši ieplakā tā sākās. Viss, kas šodien bija, ir smīna vērts salīdzinot ar to elli, kas sākās tagad. Vējš, zibens, pērkons, krusa kopā ar lietu. Zem kājām veidojas purvs. Nežēlīgi auksts. Un taka pazudusi. Redzamā attālumā nav neviena balti sarkanā zīmīte. Pērkona dārdi ir tik skaļi, ka ausis krīt ciet. Izvelku telefonu, lai kartē paskatītos, kurā virzienā mums jāiet. Pirksti atsaluši un telefonu var atbloķēt tikai ar kodu. Redzu, ka trase ir blakus, bet nevar saprast virzienu. Nolemjam pašķirties un katrs paiet savā virzienā, lai produktīvāka zīmītes meklēšana. Saprotu, ka tas ir sliktākais, ko var izdarīt tajā brīdī, tāpēc neizlaižu vīru no acīm. Tādos apstākļos pazaudēties var ļoti ātri, pat nosacīti klajā laukā. Kājas ir pilnībā slapjas, šorti slapji. Salst. Un zibens ar pērkonu kopā ir tieši virs galvas. Man nāk virsū kaut kāda panikas lēkme. Biju tik ļoti nobijusies. Jo es nezinu, kur sper zibens 2550 metru augstumā un vēl tieši blakus ūdenim. Apstājos pie liela akmens, aiztaisu acis, ievelku dziļi elpu. Miers. Skatos Nauris māj, lai eju pie viņa, atradis taku.
Lietus turpina mūs kapāt, piedevām vēl ledains vējš pūš. Ejam ātri, lai pavisam nenosaltu. Taka šeit iezīmēta ļoti slikti, visu laiku ir jāmeklē uz kura akmens ir uzzīmēta zīme. Un tad atkal pāris sekundēs viss apstājas. It kā nekas nebūtu bijis. Par lietu liecina tikai ļoti slapjā zeme.
Redzam priekšā kalnu mājiņa Refugi Engorgs (alt. 2380 m), kura dzīvo savu dzīvi bez pieskatītāja. Noejam līdz namiņam un ejam iekšā. Tur jau priekšā mūsu jaunieši. Šie izvilkuši striķi žāvē savas drēbes un jau gatavo vakariņas. Izrādās viņi ir no Vācijas. Divi brāļi un vecākajam brālim draudzene. Piedāvā mums palikt un pievienoties. Es Naurim saku, ka mums jāiet tālāk. Nezinu, kas mani dīdija, bet, doma par palikšanu tur, man nepatika (vēlāk uzzinājām, ka tā bija man intuīcija - vācieši vēlāk stāstīja kā naktī gaiņājuši žurkas pa mājiņu).
Saģērbāmies siltāk un turpinājām ceļu. Līdz tumsai mums jāpaspēj tikt līdz Refugi de Malniu - tur ir civilizēta kalnu māja un telts vietas. Pēc ceļveža jāiet pusotra stunda - mūsu ātrumā ceram uz divām. Nogurums jau nejēdzīgs - noieti 14 km 7 ar pusi stundās un pārciesti negaisi. Bet saņemamies un ejam. Taka slapja un slidīga. Izskatījās, ka negaisa laikā taka bijusi pārvērtusies pa upi. Debesis apkārt savilkušās un vienīgais lūgums kādam tur augšā ir - tikai lūdzu vairāk nevajag dusmoties.
Es eju pa priekšu, pilnīgā autopilotā. Koncentrējos tikai tam, kas man zem kājām un kur lieku nākošo soli. Vismaz vairs nesalst tik ļoti. Taka ved gar stāvu krauju, kura līdz pat lejai viss sastāv no nelieliem akmeņiem. Apstājos pagaidīt Nauri un ar nūju situ akmeņus, lai tie ripo uz leju. Nauris teicas, ka tikai tad, kad redzējis ko es daru, paskatījies uz arī leju 😆
Ceļā satikām kliedzošu murkšķi, kuram arī laikam lietus bija apnicis:
Tā soli pa solim ar nelielu noslēdzošo kāpienu augšā un tad atkal lejā, nonācām līdz naktsmājām. Sāka jau krēslot. Iegājām mājā noskaidrot kas cik maksā. Sākumā gan Nauris interesējās par telts vietu, bet mēs sapratāmies pēc pāris vārdiem un paņēmām pilnu pansiju - gultasvietas, vakariņas un brokastis. Un tas atkal bija vienīgais un pareizais lēmums, jo visu nakti zibeņoja un gāza lietus.
Te mūsu guļvietas:
Telpā bijām mēs un vēl viens kungs. Ar kungu kopā arī vakariņojām. Valodas barjera diemžēl neļāva mums sapazīties - vienīgais, ko kungs mācēja angliski bija - čiken :)
Šodien paveiktais skaitļos un kartē:
Tāda lūk izvērtās mūsu otrā diena kalnos. Jauna pieredze. Tik skarbi laikapstākļi mums vēl ne reizi nebija gadījušies.
Tiksimies jau nākošajā rakstā. Paldies, lasītāj!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru