Pirmais turpinājums - Andora

Mēreni agrs sestdienas, 6. jūlija rīts. Mostamies savā Barselonas ūķītī atkal pielipuši un aplipuši ar palagiem, jo naktī bija diezgan neciešami karsts. Jāsaka, ka samērā laba karstuma adaptācija mums sanāca - pa nepilnām divām dienām Spānijā - vairs neuztrauc slapja piere un pie miesas pielipušas drēbes :D

No vakara jau visu esam sakrāmējuši somās, ātri iekožam brokastis un aiziet ceļā - pretī jauniem piedzīvojumiem. Uz Andoru dodamies ar ALSA autobusu no Barcelona Nord autoostas. Uz autoostu gājām ar kājām, baudījām Barselonas šaurās ieliņas un nesteidzīgo pilsētas atmošanos.

Autoostu sasniedzām veiksmīgi un beigās pat varējām neieskatīties kartē, jo vienā brīdī apkārt parādījās koferu ritenīšu skaņa, kas mērķtiecīgi norādīja pareizo virzienu. Biļetes autobusam jau mums iepriekš bija nopirktas. Tas arī bija mūsu priekšpēdējais skaidri zināmais un rezervētais pasākums. Vēl skaidri zināms bija tikai mājup lidojuma laiks, diena un vieta :) Jāsaka, ka jo biežāk ceļojam, jo mana plānošana kļūst arvien tāda... kā lai pasaka - 'šķidrāka' :D Pēc principa - ai nu tad jau uz vietas skatīsies kas un kā. Un patīk, un izdodas, un pie tam bez liela stresa :D

Autobusa šoferis pārprasa vai mums ir pases un brīdina, ka uz robežas tās tiks pārbaudītas. Dīvaini, bet ok, lai būtu. Ceļš priekšā garš, aptuveni 4 stundas. Liekas, ka trešdaļa no laika pagāja kamēr izbraucām pa visādiem viaduktu līkločiem un atstājām aiz muguras arī visas Barselonas piepilsētas. Pēc nobraukām divām stundām jau sākās - oo paskaties tur, eu re re, kas par kalnu, redzi kāda upe, re kur tur gan es gribētu uzkāpt :) Un tā ir vienmēr, pilnīgi katru reizi, kad iebraucam kalnainākā reģionā. Tas nebeidz apnikt, nebeidz pārsteigt un nebeidz likt sirdij sisties straujāk. Drīz jau drīz, būs kalni pa īstam! Protams, kā nu bez nepacietīgajām bildēm caur autobusa logu:

Andoras robežu šķērsojām bez problēmām. Nebija nekādas pārbaudes, autobuss pat neapstājās īpaši. Nu tikai tajā satiksmes sastrēgumā, kas sākās no robežas un beidzās tikai galvaspilsētā Andora la Velja (Andorra la Vella).

Autobuss apstājas starptautiskajā autoostā (Estació Nacional d'Autobusos). Žēl, ka nav bilde. Bet skats apmēram tāds - viens mazs namiņš, kur labvēlīgajā laikā var gan jau iegūt kādu info un biļetes (mūsu laikā tur siesta bija), un blakus zem maza jumtiņa bagāžas skapīši (arī tāda izmēra, kur slēpes ievietot). Ļoti jauki izskatījās. Viss maziņš kā jau mazai valstiņai pieklājas.

Bet nu pirmais, kas, izkāpjot no autobusa, iesitās sejā bija nežēlīga svelme. Dziļākā pēcpusdienā bija +34, tad tajā brīdī varēja būt visi 40. Tas pēc autobusa kondicionētā gaisa bija tāds nedaudz šoka moments :D 

Kempings jau bija noskatīts. Tad nu metām somas mugurā un devāmies ceļā. Pirmie soļi Andorā:

Re kur bildes kreisajā pusē ir kadrā iekļuvis Andoras starptautiskās autoostas stikla namiņš

Nedaudz vairāk kā kilometrs un esam klāt:

Kempinga apkalpojošais personāls, protams, nerunāja mums saprotamā valodā ne zilbes. Un tas ir diezgan savādi, jo tas taču ir kempings. Bet tā kā kempingos lietu kārtība +/- ir līdzīga, tad problēmas tas nesagādā. Nauris recepcijā kārto formalitātes, es gaidu un pētu apkārtni. Visas ērtības turpat redzamas un pieejamas. 

Kad papīri sakārtoti, nez no kurienes parādās onkuls un metas mums visu ko stāstīt un žestikulēt. Knapi paspējām somas uzmest mugurā. Skaidrs bija, ka ierādīs mums pleķīti teltij. Ejot šis rāda pa labi un pa kreisi un ātri kaut ko stāsta - nojaušu, ka gan jau tā bija katalāņu valoda :D Mēs tik rikšiem šim pakaļ un mājam ar galvām - si si ok si si. Tad vienā brīdī viņš uz mani paskatās, atmet ar roku un skaidrā katalāņu valodā pasaka - ai ko es te ar jums runāju, jūs tāpat neko nesaprotat :D Viņu nodeva acu skatiens un intonācija kādā tas teksts tika pateikts. Bet tā nebija taisnība - mēs sapratām visu, ko viņš mums stāstīja, jo kā var nesaprast, kas atrodas aiz šīm vai tām durvīm, ja tur blakus ir krāšņi uzzīmētas plāksnītes ar darbībām, kas attiecīgajā telpā darāms :D

Lai nu kā telts vietu mums parādīja :) Izvēlamies pareizo leņķi un sākam būvdarbus, kad mūs uzrunā dredains kundziņš no līmeni zemāk noparkotā kempera - šis saka, ka viņam tur tres niños pequeños (3 mazi bērni), es smaidu savu platāko smaidu un saku, ka its okej un šis tik nosmaida pretī uz manu optimismu :D Bet tā kā mēs tur īpaši neuzturējāmies, tad mūs tas tiešām netraucēja, bet tomēr jauki, ka tā pabrīdina :) Telti uzslējām un pirmos darbiņus (lasīt gājām dušā un drēbes izmazgājām) padarījām. Re kur mūsu jaunā namiņa debijas uznāciens (dzīvokļa virtuve un piemājas dārzs neskaitās):  

Kad esam tīri, svaigi un sapucējušies, varam doties dzīvē. Mums jāatrisina Barselonā neatrisināts jautājums - mums nav gāzes baloniņš un rīt ir jāsāk iet kalnos. Loģiski, ka bez gāzes mēs to nevaram darīt. 

Šeit ir arī maza mācība - jānopērk laikam kāda miniatūra pāreja no mūsu skrūvējamā deglīša uz adatas degli. Jo tie baloni, kas domāti uzspraužamajiem degļiem ir visur un pa pilnam. Pat Barselonā Decathlonā nebija mums vajadzīgais balons.

Nauris jau bija atradis, ka netālu no kempinga ir vajadzīgais veikals un viņš pat ir atvērts. Jāsaka, ka tas bija mežonīgi milzīgs un mežonīgi dārgs sporta un tūrisma preču veikals. Ieejam veikalā un taisnā ceļā uz gāzes stendu. Ko domājat, ka tur bija tas ko mums vajag? Nu nē taču! Vienīgais situācijas risinājums izskatījās, ka būs jauna degļa iegāde. Par laimi tur nebija nekāda 'lightweight' ceļotājiem piemērota versija. Kāpēc par laimi? Jo, vīlušies attiecīgā plaukta sortimentā, izdomājām pastaigāt pa veikalu un nomierināt prātu, lai varam pieņemt pareizo lēmumu. Un tas bija varen prātīgs gājiens, jo aiz kāda trešā lupatu stenda ieraudzījām mazu letīti, kur aiz stikla un septiņām atslēgām bija pazīstama ražotāja baloni. Vairākkārtīgi pārliecinājāmies, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs un šausmīgi laimīgi devāmies uz kasi ar 850 gramiem gāzes :)

Tā kā mūsu lielā problēma, kas bija lielākais pasākuma izgāšanās drauds :D, bija atrisināta, tad mierīgu sirdi devāmies baudīt pilsētu.

Par Andoru neko nebijām lasījuši un pētījuši. Nauris zināja tikai, ka tur ir Dalī pulkstenis. 

Pa ceļam uz centru jau noskatījām kurā burgeru ēstuvē uzpildīsim sevi :) Kad pietuvojāmies pilsētas galvenajām dzīslām, pārņēma tādā kā nedaudz vilšanās. Kā un vairāk te nekā nav? Labi, ka kļūdījāmies. Bijām uzgājuši uz tirdzniecības/gājēju ielas, kur nejēgā pilns ar 'brendu veikalu šopingtūristiem'. Tas nav tāds naidīgais tonis :D, dažreiz jau vajag arī iešopingot. Mēs arī iešopingojām lielveikalā dikti dārgus kruasānus brokastīm un pāris aliņus vakara pasēdēšanai un labākam miegam. Un, protams, manai kolekcijai tika atrasts magnētiņš. Pabaudījām centra ieliņas:

Vēders pieprasīja arī savu daļu priekus, tāpēc devāmies ēst noskatītos Burger kinga burgerus. Tas bija daudz un tiešām garšīgi (būtu nežēlīgi salīdzināt ar mūsmāju Hesburgeriem, šie bija Streetburger cienīgi noteikti) :) Ok, varbūt kādam liksies, fu burgeri, nu gan, vai tad šie var tā atļauties ēst burgerus (nu ne jau cenas dēļ :D) ... bet - vai jūs esat kādreiz kāpuši kalnos bez burgera vēderā? Pie tam pirmajā kāpiena dienā, kas ir jau rīt? Tas tā - sarkastiskā atkāpīte :D

Kad vēderi pilni un kājas atpūtušās, arī prāts paliek tāds apgarotāks un acis redz vairāk :D Paskat kādu skaistumu mēs redzējām turpinājumā:

Tā jau bija bauda acīm un sirdij. Pie tam bija jau iestājies vakars, saule vairs tik ļoti nekarsēja un tūristu pūļi arī bija pazuduši.

Es pat iepozēju ar savu šopingkulīti:

Un nākošajā bildē :D tagad, meklējot bildes rakstam, pētīju - vai man vienai izskatās, ka tas rollerists tur pliks?

Tad jau pienāca laiks doties atpakaļ uz kempingu. Aizgājām, izdzērām pa aliņam, sakārtojām nedaudz mantas, lai no rīta mazāk darba, paņēmām sadrukātos ceļa materiālus un devāmies meklēt vietiņu, kur normāli apsēsties un palasīt, kas tad mūs rīt sagaida. Klusā daba ar Mahou, zeķēm, lumpiju, dzeramā ūdens krānu un šopingkulīti no Intersport:

Meklējot, kur piesēst, protams, atradām, bet nedaudz pasēdējuši atkal aizblandījāmies. Un re kur tapa vēl pāris krēslas bildes ar upi  un mani gājēju pārejas tilta būvē (starp citu - ja pilsētā vai jebkur citur eksistē kaut kas, kas līdzīgs upei un, ja vēl ar tādu kārtīgu troksni, tad tā būs Naura mīļāka vieta un tur būs daudz bildes. Ak, tas ir tik jauks atklājums man, pēc 18 kopdzīves gadiem :)):

Un tā mūsu nepilnā diena Andoras 'galavasciematā' (jo tieši šajā brīdī man par galvaspilsētu grūti nosaukt šo vietu) ir noslēgusies. Gala iespaids ir patīkams - Andora la Velja ir Pireneju ieskauta, jauka vieta, bez atklātiem ūdeņiem, ar savu dzīvi, saviem noteikumiem un savu Francijas līdzprinci Manuelu Makronu valdības sastāvā. 

Iespējams, ka kādreiz mēs atgriezīsimies, jo man ir nojauta, ka tur vēl ir ko redzēt.

P.S. kempingā mums blakus savas teltis uzslēja divi puiši. Pēc paskata un valodas uzreiz nospriedām - tie ir briti, bijušie armijnieki un tā... Vēlākajos stāstos viņi mums iepīsies kādā rindkopā :) Pasaule ir maza :D

Paldies, mīļais lasītāj, ja lasīji un vēl lielāks paldies, ja lasi šo teikumu :) Tiksimies mežonīgajos Pireneju kalnos!