Jau 4. jūlijs klāt. Nu i naksniņa😃 23 cilvēki vienā mazā mājiņā. Tas bija bāc bāc bācīgi. Alberģe paredzēta 18 cilvēkiem, bet divas itālietes un trīs poļi pamanījās gulēt pat uz grīdas. 'Tsc' to nevienam nedrīkst teikt, jo tā nedrīkstot darīt. Bet nebija jau citu variantu. Poļu ģimene bija gatava gulēt laukā uz saviem paliktņiem. Bet to kategoriski neļāva, jo naktīs kalnos krīt migla un ir auksts. Bet tas pilgrimu koris naktī tik mazā telpā ir vienkārši kautkas😃 Labākais, ka solo koristi bija man blakus gultā. No rīta abi solisti (viens no viņiem misters Krakula) savā starpā čivina cik labi izgulējušies. Tajā brīdī man gribējās pateikt kautko šuļīgu😃 . Un dēļ sliktās izgulēšanās šorīt pakojāmies ilgāk nekā ierasts, rezultātā tikai pirms astoņiem izgājām. Šodien jāiet pulku un smagi. Primitivo ceļam šajā posmā ir divi varianti, viens smagais grūtais un viens nedaudz vieglāks. Mēs izvēlējāmies iet smago - "La Ruta de los Hospitales". Ceļš iet pāri kalniem, augstākais punkts 1200 metri virs jūras līmeņa.
Kad no rīta uzsākām ceļu, migla lija aumaļām. Taka ar zāli aizaugusi un kājas slapjas līdz ceļiem jau pēc pirmajiem simts metriem. Saglabājām cerību, ka migla izklīdīs, lai varam redzēt, kur tieši ejam, bet, diemžēl, mūsu cerības nepiepildījās - jo augstāk kāpām, jo laiks un redzamība pasliktinājās. Kāpumi bija stāvi, akmeņaini, slidīgi un kādā brīdī prātā ienāca doma - kāpēc mēs to daram un kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs. Man pašai tādas domas galvā ienācas divas reizes. Pirmo reizi stāvā kāpumā un otro reizi, kad apkārt bija lauks, kuram nevar redzēt galu, kurš vienlaikus bija arī kāpiens uz augšu. Šīs domas paklīda brīdī, kad tikām cauri miglai un debesis noskaidrojās. Līdz ar skaidrajām debesīm sākās straujšs kāpiens uz leju. Nācās pat sasiet zābakus ciešāk, lai netraumētu pirkstus. Kalna virsotnē apēdām apelsīnus. Sulīgus un saldus. Tie deva enerģiju.
Ilgi gaidītais ciems Lago ar klāt. Tur mums ieteica obligāti pagaršot alu vai kafiju. Jo tā esot visgaršīgākā kafija un vislabākais alus kāds var būt. Kad tikām līdz šim bāram un tikām pie aukstā alus, tad sapratām kāpēc tas ir vislabākais :) Pēc grūtā un ilgā gājiena tas ir pirmais bārs :)
Pozitīvākais laikam visā šodienas gājienā bija aukstais alus un sastaptie cilvēki, kuri neskatoties uz grūtībām, mūs apdzenot vai, kad mēs apdzinām, smaidīja un, protams samainījāmies ar pilgrimiem ierastajām frāzēm - Hola! Buen camino! Un nav svarīgi cik reizes tā viens otru satiekam. Tas silda. Par savējiem jau gribas saukt tos ar kuriem visas šīs piecas dienas ceļā mijies, guļam blakus gultās, ēdam pie viena vai blakus galdiņiem. Mēs pat nezinām kā viņus visus sauc. Te pietiek ar to, ka paprasi where are you from? 😉 Ir pāris no Beļģijas, brāļi no Amerikas, divas dāmas no Itālijas, vācietis, poļi, daudzāki spāņi, divi onkuliņi no Francijas kā arī māte un meita no Japānas. Un viss ir tik vienkārši un sirsnīgi. Nu gan aizrakstījos.
Šodienas ciemā Berducedo ir divas alberģes un vairāki mini pansioni. Mēs šai naktij izvēlējāmies palikt pansionā, jo te var dabūt atsevišķu numuriņu. Gribējās atpūsties un izgulēties. Istabiņā divas gultas. Vecas mēbeles un tamborēti gultu pārklāji. Jāsaka, ka ļoti mājīgi un tīri. Paēdām bārā vakariņas, padzērām vīnu. Iepirkām veikaliņā rītam pārtiku - nedaudz. Rīt jāiet ap 20 km un ceļā nebūs iespēja uzpildīties. Veikaliņš tāds nu... bardaciņš. Tantuks protams tikai spāniski runā. Bet beigās dabūjām visu ko gribējām. Ar zīmēm rādījām, ka vajag maizi😃 Tantukam nav kases aparāts. Maksājamo summu sarēķināja uz lapiņas. Eksotika.
Nu tad jau cerams līdz rītam. Internets gan ir nēnormālīgi lēns.
Attā attā, jaukie un mīļie.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru