Nu šodien nodevām uguņus. Līdz šim mūsu vidējais ātrums bija četri kilometri stundā. Šodien brīžos virs pieciem, neskatoties uz to, ka bija diezgan stāvi kāpumi. Un viss pateicietos mūsu jaunajam spāņu draugam Hesusam (spāniski Jesus, zīmīgi ne :)). Šim bijušas divas atpūtas dienas un attiecīgi vairāk spēka. Viņš vakar vakarā norezervēja Fonsegradas alberģī gultas mums.
Izgājām šorīt precīzi septiņos. Protams, no rīta neizpalika rīta rosme pret kalnu. Bet spēka bija daudz. Vakar tak paši pagatavojām vakariņās makaronus. Šodien atkal bija kāpums līdz aptuveni 1100 metriem. Un mums par prieku šoreiz spīdēja saule, kad bijām tikuši cauri mākoņiem. Skati neaprakstāmi. Kalna pārejā šķērsojām reģionu robežas. Visu laiku gājām pa Astūrijas reģionu un šodien ienācām Galīsijas reģionā. Robeža bija tīri simboliska - kalnu takas malā plāksne. Nozīmīgākās izmaiņas ir tās, ka gliemežvāks, kurš norāda ceļa virzienu, tagad mainās uz pretējo pusi. Un pie tā ir dikti jāpiedomā. Jau gandrīz aizgājām nepareizi. Labi, ka tajā vietā bija māja un pie mājas dežūrēja tantīte, kas uzreiz bļāva un rādīja pareizo camino virzienu. Divi puiši jau bija paspējuši paieties nepareizajā virzienā. Sasaucām viņus. Un kad viņi mūs panāca, bija ļoti pateicīgi. Viens no viņiem smieklīgais spānis ar riņķiem krūšu galos (tos viņš demonstrēja vienā alberģē) un otrs beļģis Thomas. Nauris ar Thomasu sāka pļāpāt un nopļāpāja visu ceļu līdz pat Fonsegradai. Izrādās viņš tieši pirms Camino Primitivo nogājis franču ceļu. Neiedomājami. Viņš dienā iet ap piecdesmit kilometriem. Thomasam vienkārši patīk iet. Mēs ar Hesusu joņojām pļāpām pa priekšu, pa retam pārmīdami kādu frāzi.
Vispār ceļā parādījušies daudz cilvēki. Nav ļoti daudz, bet ir jaunas sejas. Visforšāk jau ir satikt katru dienu visus tos, ar kuriem ejam kopā no pirmajām dienām. Vienmēr saņemam siltus smaidus un laba vēlējumus. Painteresējamies kā klājas vai viss kārtībā.
Īstenībā jau sākam palēnām atvērties. Citiem vajag mazāk laika, mums vairāk laika, lai sāktu vērties, paliktu drošāki. Laika jau tā daļēji ir latvieša daba. Nezinu.
Fonsegrada nav liela pilsēta. Stundas laikā jau bijām izstaigājuši. Dabūjām papildus zīmodziņus pasēs - pilgrimu ofisā un info centrā.
Hesus mums ieteica kā sadalīt atlikušo ceļu. Izskatās saspringti, bet paveikt to var sešās dienās. Mēģināsim. Rīt sanāks vēl vairāk kilometri, bet kājas jau ir apradušas. Ejot tikpat kā nekādas dižās sāpes nav. Tulzna mums arī neviena nav un nav bijusi tuk tuk tuk. Salomon zābaki ir labākie tehniskie apavi priekš mums un bija tās naudas vērti. Grūtākie mums ir straujie kāpumi uz augšu, jo tiem īsti nevarējām sagatavoties.
Šovakar bija pērkona negaiss, stiprs lietus. Mūs negaiss pārsteidza, kad bijām veikalā. Stāvējām gaidījām pie durvīm. Pienāca kasiere un iedeva mums lietussargu, un teica, ka varot atstāt alberģē. Cik mīļi. Līdz ar to, ka lija lietus, no alberģes neviens ārā negāja un vakariņas gatavojām rindas kārtībā. Mums šovakar atkal makaroni ar sieru un tunci. Garšīgi paēdām.
Internets te arī labāks, vismaz dažas bildītes izdevās pielikt.
Tagad atpūšamies. Es rakstu. Nauris šķiro monētiņas:)
Līdz nākošajam rakstiņam tad attā😉
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru