Uhh, kas par dieniņu! Grūta, smaga, karsta, mana pirmā tulzna. No rīta, izejot no alberģes, jau cepināja. It kā tikai septiņpadsmit grādi, bet sajūta bija, ka ir visi divdesmit pieci. Kāpiens kāpiena galā. Arvien karstāks. Ēna arvien retāk. Šodien gājām vieni. Spāņu puika priekš mums likās parāk ātrs. Tāpēc sarunājām, ka tiksimies galamērķī. Pēc noietiem apmēram divpadsmit kilometriem, nekurienes vidū bārs. Pilns ar pilgrimiem. Un pa vidu visiem pilgrimiem izmisis bāra saimnieks, sarkaniem vaigiem augstā tonī - kas jūs nesaprotat, es teicu apsēdieties. Nabadziņš netika galā ar visiem pasūtījumiem. Satraucies. Bet kafija. Īsta galīciešu kafija. Ar īpašu pagatavošanas metodi. Cik sapratu, tad tiek vārīta lielā katlā. Pasniegšana ar bija īpaša. Atnesa divus metāla kausiņus - vienā karsta kafija, otrā piens. Jādzer bija no stikla glāzēm. Neparasti, bet interesanti.
Parunājot ar citiem, tad izrādās, ka daudziem šī bijusi smagākā diena. Mūsu favorīts smagumā tomēr paliek kalna pāreja lietū un vējā. Neskatoties uz to, ka bija karsti un gadījās stāvi kāpumi, mēs izbaudījām. Lūzuma punkts bija apmēram astoņus kilometrus no šīs pilsētas. Tur bija alberģe. Bet mēs tomēr turpinājām ceļu. Bija grūti, bet vakars to visu atsver. Šis bija labākais vakars visā ceļā. Beidzot sapazināmies ar īru kungu Liamu. Bārā kopā izdzērām pa kausam aukstu galīciešu alu. Mums piebiedrojās itālis. Vārds pa vārdam un itālis piedāvājās gatavot vakariņas. Nu tas bija kautkas. Pasta itāļu gaumē, salāti īru gaumē un spāņu vino tinto. Tagad tik var elst un pūst. Tik pilni vēderi. Vēl tik jātiek galā ar manu tulznu :) Un starp citu mūsu draugs spānis Hesus šodien alberğē ieradās stundu pēc mums. Ta ka mūsu skilli ir auguši 😃
Rīt tiekamies Lugo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru